Marts arī tehnikumā, līdzīgi kā citās iestādēs, aizvadīts "attālinātā režīmā". Taču darbi dēļ tā neapstājas un čakli darbinieki skolai vajadzīgi visos laikos. Tādēļ šomēnes uz sarunu aicinājām tehnikuma absolventi un darbinieci Madaru Biti, kas ikdienā cienīgi un godam nes savu uzvārdu, esot kā bitītei un skolas labajam gariņam, nekad neatsakot savu palīdzību!
Jautāta, kā Madara nonāca līdz lēmumam par labu tai laikā Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumam, viņa saka: “Pabeidzot pamatskolu, nākamās mācību iestādes izvēlē skatījos Rīgas virzienā. Un mākslas virzienā, taču ģimenē sapratām, ka vecāki šādu izvēli diemžēl nevar finansiāli nodrošināt. Bija jāapsver citi varianti, taču skaidrs bija viens – uz vidusskolu neiešu! Tā meklējām skolu, kas būtu pietiekami tuvu un kura piedāvā “nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu” un nonācām līdz tolaik Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumam, kas piedāvāja iegūt gan vidējo izglītību, gan kvalitatīvu profesiju. Jāsaka gan, ka viens no svarīgiem faktoriem skolas izvēlē bija arī tas, ka tehnikums atrodas ainaviski skaistā vietā!”
Madara tehnikumā absolvējusi biroja darba specialitāti, ieguvusi sekretāra profesiju, taču stāsta, ka šai lauciņā trāpījusi netīšām – doma bijusi apgūt datorzinības, taču tai laikā visi gana skeptiski skatījušies uz meitenēm “puišu profesijā”. “Un tā man piedāvāja izvēlēties būt par sekretāri vai ekonomisti. Vēl tagad atceros, cik vīlusies biju, ka netiku mācīties datorzinībās – jomā, ko vēlējos, tikai tāpēc, ka biju meitene un nemācēju pastāvēt par savu viedokli. Bet, ejot gadiem, tagad esmu sapratusi, ka viss notiek tieši tā, kā jānotiek un nu esmu īstajā vietā un laikā”, pārliecināta absolvente.
Sākot mācīties biroja darba specialitātē, pateicoties lieliskajām skolotājam, Madara apjautusi, ka sekretāra profesija sāk iepatikties. “Atceros skolotāju Sanitu Blīgznu, kuras vadītajās nodarbībās ieguvām noderīgus padomus gan par lietišķo apģērbu, etiķeti, make-up pamatus. Protams, uzslavas cienīga ir arī skolotāja un grupas audzinātāja Māra Eihentāle, kura prata iemācīt gan patstāvību, gan pareizu dokumentu pārvaldību. Vēl šobrīd reizi gadā atrodam laiku kopā ar kursabiedriem apciemot audzinātāju. Visā mācību laikā nācās iepazīt cilvēku būtību – cik dažādi patiesībā mēs esam,” stāstot par vērtīgākajiem ieguvumiem no tehnikuma laika, atceras Madara.
Šobrīd viņa ir atgriezusies tehnikumā jau kā darbiniece, pateicoties direktora vietniecei Paulīnai Sukarukai, kuru bija iespēja satikt dažus gadus pēc skolas absolvēšanas. “Viņa jautāja – vai es strādāju? Izstāstīja, ka tehnikumā tieši tai brīdī ir vakance sekretāres/kopētajam amatam. Tā kā dzīves apstākļi bija tā sakārtojušies, gāju pieteikties un, pateicoties tam, ka biju skolotājas Eihentāles grupas absolvente (tātad apzinīga un kārtīga), tiku pieņemta un jau rit septītais gads kopš esmu tehnikuma darbiniece. Jo vairāk iet laiks, jo vairāk saprotu, ka esmu īstajā vietā – esmu starp tik daudz un dažādiem jauniešiem. Lai gan esmu sekretāre, tomēr bieži sanāk būt uzticības personai un gandarījumu dot, ja varu palīdzēt un jaunieši iziet no kabineta smaidoši un dzīvespriecīgi. Protams, man ir arī forši kolēģi, kas ir ikdienas C vitamīns”, pārliecināta Madara.
Jautāta, kādas priekšrocības ir mācoties profesionālās ievirzes skolā, Madara uzsver tehnikuma nemitīgo attīstību: “No Priekuļu tehnikuma esam kļuvuši par Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumu, kas liecina, ka turpinām attīstīties pareizajā virzienā un piedāvājam jauniešiem gana plašu un mūsdienīgu profesiju klāstu. Esmu novērojusi, ka jaunieši, kas absolvē skolu ļoti bieži paliek strādāt savās prakses darba vietās, tātad sagatavojam labus speciālistus nākotnes darba vietām un turpmākajām karjeras izaugsmes iespējām!”
Foto no personīgā arhīva
